Izrāde sastāv no 53 patiesiem Viktorijas laikmeta stāstiem par cilvēkiem, kas iet bojā, mēģinot glābt citu dzīvības. Amēlija Kenedija mirst, glābjot māsu no degoša nama. Ārsts Samuels Rabets mirst, glābjot četrgadīgu difterijas slimnieku. Edvards Moriss mirst, glābjot slīkstošo draugu. Slavenā pantomīmas māksliniece Sāra Smita mirst, glābjot kolēģi no ugnskgrēka, kas izcēlies uz skatuves. Traģēdijas tiek stāstītas oriģinālā secībā visā to smeldzīgumā, komiskumā un vodeviliskajā krāšņumā.
"Dāmas un kungi. Palieciet kopā ar mums. Palieciet dzīvi", sauc aktieri. Un tas ir labs padoms, jo mirušo skaits pieaug, dzīve šķiet aizvien trauslāka un kļūst skaidrs, ka Viktorijas laika Anglija bija viena vienīga ātrvilcienu, nekontrolējamu zirgu un strauju upju katastrofa. Galu galā šī izrāde kļūst par neveiksmju katalogu, jo mirst ne tikai stāstu varoņi, bet vairumā gadījumu arī tie, kurus viņi mēģina izglābt. Un tomēr, Lone Twin rotaļīgums un svaigums sentimentu pārvērš kautrā dzīves apliecinājumā un aicina godināt varoņus, neskatoties uz viņu varonīgās rīcības katastrofālo iznākumu.
Uzmanību - aicinām piedzīvot unikālu teātra pieredzi un apmeklēt visas "Katastrofu triloģijas" izrādes pēc kārtas, pērkot vienu biļeti Ls 15 vērtībā (biļete ar atlaidi - Ls 10)! Katra izrāde ilgst 75 minūtes un tai seko tikpat ilgs pārtraukums.
Intervija ar Lone Twin Theatre režisoriem Gregu Vēlanu un Gariju Vintersu
Kāpēc trīs izrāžu kolekcijas nosaukums ir “Katastrofu triloģija”?
Meklējot skaidrojumu vārdam “katastrofa” Vikipēdijā uzdūrāmies šādam tekstam: “katastrofa ir poēmas vai stāsta atrisinājums, kas noslēdz intrigu un tuvina darbu noslēgumam”. Nosaukums radās pēc pirmajām divām izrādēm, kurās risinās dramatiski notikumi, jo tās abas ir par nāvi. 2005. gadā mums bija iecere iestudēt trīs izrādes, bet nebija domas par triloģiju. Mēs gribējām pētīt un strādāt ar stāstu stāstīšanu un autobiogrāfiju. Kad sākām darbu pie trešās izrādes “Festivāls”, mēs sapratām, ka šī stāsta centrā nebūs nāve. Un tomēr, katastrofu klātbūtne ir jaušama pat visikdienišķākajos notikumos, nenozīmīgās detaļās, piemēram, brīdī, kad kaut kas nenotiek.
Par ko ir “Festivāls”?
Izrāde ir par gadu cilvēka dzīvē. Pirmā triloģijas daļa “Alise Bella” ir dzīves stāsts, otrā – “Daniels, kuru notrieca vilciens”, ir par pēdējo dzīves mirkli, bet “Festivāls” ir par sievieti, kas atskatās uz savu dzīvi, meklējot tās vērtību. Izrāde runā ikdienas valodā, dziesmas slavina ierastās lietas, kas ir mums apkārt.
Vai “Festivālu”, līdzīgi kā pirmās Triloģijas daļas, iedvesmoja īpaši notikumi?
“Festivālam”, tāpat kā “Alisei Bellai”, ko iedvesmoja Mišela Ondatjes “Lauvas ādā”, arī ir literārs pamats – Alises Monro īsais stāsts. Tas izrādei deva formu un kontekstu, taču ne konkrētus tēlus. Šis stāsts ir par sievieti, kas apmeklē festivālu, satiek vīrieti un atgriežas festivālā pēc gada. Šī gada laikā viņa domā par notikušo un tā nozīmi pašas dzīvē. Mēs ņēmām stāstu kā karkasu un improvizējām. Tā, piemēram, dzima ideja par to, ka notikumiem jārisinās Austrālijā. Mums patika, ko Austrālija mums nozīmē, šīs zemes atmosfēra un raksturs, doma par saules pielieto vidi, ārtelpu, dzīves svinēšanu.
Jūsu darbu bieži raksturo kā optimistisku. Kāpēc humors jums ir tik svarīgs?
Visas trīs izrādes ir par grūtību pārvarēšanu, divu izrāžu centrā ir nāve. Humors ir absolūti nepieciešams, lai cīnītos ar apkārtējām šausmām. Ja dzīve nebūtu tik traģiska, mums nevajadzētu nedz Leniju Brūsu, nedz Noelu Edmondsu. Bet mums ir jāsmejas. Kad radījām Triloģiju, viss, ko darījām, likās ļoti nopietns, un tajā pat laikā gana jautrs.
Stāti jums ir svarīgi, bet kāpēc dziesmas?
Sākot darbu, mūsu vēlme bija izstāstīt vienkāršus stāstus teatrālā formātā. Nevienam nebija pieredzes lugu rakstīšanā vai aktiermākslā, tādēļ mums bija jārada veids, kā ar stāstiem strādāt. Mēs visi zinājām daudz dziesmu un mēs visi pratām dziedāt. Tā mēs sākām stāstus izdziedāt, un izrādes kļuva par nedaudz ļodzīgiem, nedaudz amatieriskiem mūzikliem. “Festivālā” dziesmas akcentē noteiktu stāsta brīdi, bet neattīsta to, kā tas ir “Alisē Bellā” vai “Danielā, kuru notrieca vilciens”. Pirmajos divos gabalos mēs lietojam instrumentus, “Alisē Bellā” tā ir ukulele, bet “Danielā” – bungas. “Festivālā” mēs lietojam tikai balsis.
Kā Lone Twin teātra darbs atšķiras no Lone Twin dueta projektiem?
Strādājot divatā mēs mazāk domājam par to, cik lietas ir dažādas, bet drīzāk par to, cik lietas ir līdzīgas. Tomēr visu mūsu darbu centrā ir stāstu stāstīšana, kopīga pieredze un dalīšanās tajā, ikdienas svinēšana, uzmanība pret detaļām, kas mums ir apkārt ikdienā. Lone Twin teātris ir savādāks projekts, jo mēs strādājam kolektīvā. Kopā esam astoņi, un katram ir savas idejas un ieceres.
Kam domāts jūsu darbs?
Tas tiešām ir domāts ikvienam. Strādājot mēs domājam par ģimenēm. Mēs zinām, ka viņi nāks skatīties un vēlamies, lai viņi saprastu un aizrautos ar mūsu stāstiem un veidu, kā tos izstāstam. Vienmēr klātesošs ir humors un to sapratīs ikviens skatītājs jekurā vietā.
Vai Triloģijai sekos vēl kāda teātra izrāde?
Jā, mums ir virkne ideju. Mēs varētu taisīt solo izrādi, strādāt ar mūsu pieciem aktieriem, vai uzaicināt vēl daudzreiz lielāku grupu. Varbūt mēs kādreiz strādāsim ar lugas tekstu. Patiesībā mēs meklējām lugu jau Triloģijas trešajai izrādei, bet neatradām neko piemērotu.
